Ko viņi domā par laulībām - sešu vīriešu viedokļi
Laulība – pilnvērtīgu attiecību priekšnoteikums, sievietes iegriba vai formalitāte? Lūk, ko par laulībām, to lietderīgumu un nepieciešamību domā vīrieši!
Andris (35): "Savu draudzeni bildināju, kad kopā bijām četrus gadus. Manuprāt, ir vajadzīgs laiks, lai otru cilvēku kārtīgi iepazītu un saprastu, vai šis ir tas cilvēks ar ko kopā vēlies dibināt ģimeni un kopā pavadīt visu atlikušos dzīvi. Svarīgi ir paraudzīties nākotnē – vai vari iedomāties sevi kopā ar šo cilvēku arī pēc divdesmit pieciem gadiem. Ja šaubies, tad, iespējams, ka neesi kopā ar īsto cilvēku vai arī vēl ir nepieciešams laiks, lai vienam otru kārtīgāk iepazītu. Es uzskatu, ka cilvēkam jābūt 100% pārliecinātam pirms solījuma došanas otram."
Mareks (47): "Biju precējies divpadsmit gadus. Bijām pazīstami divus gadus, piedzima bērns un nolēmām sareģistrēties. Protams, viens otru mīlējām, tomēr laikam ejot, jūtas mainījās. Šķiršanās bija abpusējs lēmums. Domāju, ka nav jēgas palikt laulībā tikai papīra dēļ. Dzīvē viss kaut kas notiek un ir labi, ja abi cilvēki saprot, ka tomēr nav lemti viens otram nevis akli cenšās saglābt to, ko paši vairs nemaz negrib."
Inguss (19): "Vēl neesmu saticis meiteni ar kuru gribēt apprecēties. Tomēr pirms bildināšanas noteikti gribētu būt pilnībā pārliecināts. Man liekas, ka noteikti nevajadzētu precēties pirmo divu gadu laikā pēc iepazīšanās, jo tad vēl ir iespējamas rozā brillēs. Jau pirms kāzām noteikti vajag dzīvot kopā, lai kārtīgāk viens otru varētu iepazīt. Es ceru, ka ja kādreiz precēšos, tad tas būs vienu reizi un uz mūžu."
Rihards (37): "Ar sievu precējāmies, kad mums bija tikai 19 gadi. Pieteicās bērns un likās, ka tā būs pareizi. Joprojām esam precējušies un, manuprāt, laulība pārim nāk tikai par labu. Ir svarīgi par attiecībām rūpēties. Mums tā mīlestība un pieķeršanās vienam pie otra ir kļuvusi tikai stiprāka. Protams, ir bijuši daudzi ērkšķi, bet tādēļ jau uzreiz nav jāņem un jāšķiras. Problēmas vajag izrunāt un risināt. Abiem kopā. Tādēļ jau to sauc par laulību. Tas savā ziņā ir darbs bez brīvdienām."
Kristaps (24): "Pirms gada apprecējos un, manuprāt, nekas diži nav mainījies no tā brīža, kad bijām vienkārši pāris, kurš dzīvo kopā.Vienīgi tagad saucam viens otru par sieviņu un vīriņu. Varbūt pēc kāda laika jutīšu lielāku atšķirību. Esam sākuši plānot ģimenes pieaugumu un gribam lai bērns dzimst laulībā, lai visiem ir viens uzvārds. Ja plāno bērnus, tad domāju, ka pārim vajadzētu būt precētiem, bet ja bērni plānoti netiek, tad, manuprāt, var dzīvot kopā arī bez laulības apliecības."
Jānis (53): "To, kurā laikā to vislabāk darīt, katrs pats jūt, bet laulība divu cilvēku starpā ir vajadzīga. Tad attiecības tiek uztvertas nopietnāk. Ja neesi precējies un sanāk kāds mazāks kašķis, tad paņem mantiņas, parādi raksturiņu un aizej. Bet laulībā tas vairs nav tik vienkārši. Tev ir otrs cilvēks, ar ko ir jārēķinās. Ir otrs cilvēks, kam uzticēties, ar ko dalīties gan savos priekos, gan bēdās. Un tas laulībā ir būtiski – tu neesi viens."
Raksts tapis sadarbībā ar
Espati.lv
Uz sarakstu
