Ludzā drīzumā būs skatāma izstāde "Viss sākās Ļucinas štetelē"

Kāpēc šāds nosaukums? Šo frāzi "manā dzīvē viss sākās Ļucinas štetelē" kādreiz ir teicis Ludzas novadnieks Hercs Franks viesojoties mūsu muzejā – "Štetele" – jidišā nozīmē maza pilsētiņa, miestiņš – deminutīvs no vācu vārda Stadt. Štetele – tas ir ebreju dzīvesveids, īpašs dvēseles stāvoklis". 2016.gadā H.Frankam būtu 90 gadi. Par godu šim notikumam mums radās ideja izveidot ceļojošo izstādi par Franku ģimeni un viņu devumu ne tikai Ludzas pilsētai, bet arī visai pasaulei, jo ir zināms, ka V. Franks ir bijis viens no pirmajiem Ludzas (Ļucinas) fotogrāfiem un, pateicoties viņam, mēs zinām, kā izskatījās mūsu pilsēta 20.gs.s. H. Franks ir viens no leģendārākajiem un pasaulē slavenākajiem Latvijas kinodokumentālistiem. 20.gadsimta 60.gadu sākumā viņš bija starp pirmajiem celmlaužiem, kas sāka veidot tā saukto Rīgas poētisko dokumentālā kino skolu. Herca Franka filmogrāfijā ir vairāk nekā 80 ierakstu, liela daļa viņa filmu pelnīti iekļautas Latvijas kinovēstures zelta fondā, un vairākām filmām ir būtiska nozīme arī pasaules kino kontekstā. Ideju par izstādes izveidi atbalstīja VKKF, piešķirot 1500.00 eiro. Par piešķirto finansējumu mēs izgatavojām 11 pārnesamos PVC banerus, kurus ir ļoti ērti transportēt un montēt, kā arī vitrīnu. Projekta līdzfinansētājs ir Ludzas novada pašvaldība.

Vulfs Franks dzimis 1890.gada 6.janvārī Varakļānos. Māte Estere slauca govis pie muižnieka, bet tēvs bija kurpnieks. Ģimene bija liela – septiņi dēli un trīs meitas. Vulfs Franks agri sāka pelnīt sev iztiku – viņš baznīcās atjaunoja svētbildes. Dienējot cara armijā, kļuva par svētbilžu gleznotāju. Daba Vulfu Franku bija apveltījusi ar vairākiem talantiem: viņš gleznoja, uzveda amatierizrādes, tomēr galvenā viņa aizraušanās bija fotogrāfija. Pirms Pirmā pasaules kara viņš mācījās Rēzeknē (tobrīd Režica) pie pazīstamā fotomeistara, Drisas sīkpilsoņa I.Taubkina, kurš 1908.gadā atvēra pirmo fotodarbnīcu Ludzā (Ļucina). "Tēvs bija ļoti apdāvināts, nekur nebija mācījies, beidzis dažas klases reliģiskajā skolā. Viņš ļoti labi zīmēja. Ar šo talantu bija apveltīti daži no dzimtas locekļiem. Tēva mātei Esterei, jaunības uzvārds Vorkeļ, bija V.Franka_darbnīcabrālis Zeliks Vorkeļ – Harkovas Ebreju teātra galvenais mākslinieks. Viņu nošāva 1938.gadā… Manam tēvam arī piemita mākslinieciskās dotības. Viņš uzveda ludziņas tautas teātrī, kuru pats bija noorganizējis. Lomas spēlēja šuvēji, kurpnieki, skolotāji, teātra mīļotāji mazpilsētā Ludzā, kurā dzīvojām mēs…" par V.Franku stāstīja dēls Hercs Franks.

1918.gadā V.Franks atgriezās no kara un atvēra Ludzā savu fotodarbnīcu. 20.gs. 20.gados viņš fotografēja Ļucinas apriņķa iedzīvotājus pasēm, sadarbojās ar žurnāliem "Atpūta" un "Idiše Bilder" ("Ebreju dzīve"), piedalījās izstādēs, tikās ar rakstniekiem un māksliniekiem: "20.gs. 20.gados Latvijā tika ieviesta pasu sistēma un dabiski. ka tēvs kā fotogrāfs apbrauca visu Ludzas apriņķi, fotografējot cilvēkus pasēm. Rezultātā viņam izdevās ietaupīt mazliet naudas, un mēs nopirkām vecu māju, toties ar mansardu", stāstīja Hercs Franks.

Fotodarbnīcas ēka bija koka māja ar lēzenu stikla jumtu dienvidu pusē un ar tādu pašu fasādi, kas deva iespēju fotografēt portretus un grupas dienas apgaismojumā, kā tolaik bija pieņemts. Stikla rāmji bija aprīkoti ar tumšiem aizkariem, kas piestiprināti uz drāts. Tos pārvietojot, V.Franks panāca vajadzīgo gaismēnas efektu uz sejām, kas prasīja lielu pacietību ne tikai no fotogrāfa, bet arī no cilvēka, kas nolēmis sevi iemūžināt. No tā brīža, kad cilvēks sēdās krēslā fotoaparāta priekšā līdz sakramentālajiem vārdiem: "Mierīgi… Filmēju…" pagāja ne mazāk kā pusstunda. Fotodarbnīcā bez uzņemšanas paviljona bija arī retušēšanas istaba un laboratorija fotouzņēmumu kontaktkopēšanai un negatīvu attīstīšanai. Filmēja uz stikla platēm, kuras bija klātas ar gaismas jūtīgu emulsiju. Stikla plates vajadzēja rūpīgi fiksēt, mazgāt un izžāvēt līdz retušēšanai.

Tehnoloģija bija sarežģīta. Laboratorijas sarkanajā lukturī sākuma dega petrolejas lampa, kuras dūmus uz ielu novadīja izliekts skurstenis. Dažreiz tai blakus sildījās visur esošās peles, spoguļojoties vanniņā ar attīstītāju… Toties pašā paviljonā bija gaiši un svinīgi. Dekorācija, krēsls, spogulis līdz pat grīdai, vidū uz masīva koka statīva fotoaparāts formātā 18×24 ar plēšām, matētu stiklu un iespaidīgu objektīvu, kas aizvērts ar melnu vāciņu. Statīvs ar fotoaparātu pārvietojās uz ritentiņiem. Lielā Ludzas ugunsgrēka laikā 1938.gadā tēva paviljons saglabājās. Bet kara laikā tas tika sagrauts.

1918.gadā Vulfs Franks Ludzā nodibināja studiju "Frank-Film", lai uzņemtu filmu "Cu Špet!" (Vēlu!) – par sirmgalvjiem, kuru bērni laimes meklējumos aizbraukuši uz Ameriku, bet par vecākiem ir aizmirsuši. Diemžēl filmu uzņemt neizdevās… Kamēr Vulfs Franks aizrautīgi strādāja pie filmas uzņemšanas, viņam pietrūka laika, lai nodarbotos ar fotogrāfiju. Klienti pārgāja pie konkurentiem, viņa bijušajiem skolniekiem Mihaila Cemeļa un Jakova Faļkova. Fotogrāfa ienākumi strauji samazinājās – māju vajadzēja pārdot, bet palikusī iedzīve sadega 1938.gada 11.jūnijā ugunsgrēka laikā. Ģimenes arhīvs sadega Otrā pasaules kara laikā. Saglabājās daži Ludzas skati, portreti un simtiem fotogrāfiju Ludzas un tās apkārtnes iedzīvotāju ģimenes albumos. Saglabājās arī 1934.gadā veidotā fotomontāža "SAPNIS" – par kaislībām, kārdinājumiem, slepkavībām.

Tēva piemiņai dēls – pasaules slavenais režisors Hercs Franks – veltīja grāmatu par dokumentālo filmu "Ptolomeja karte" (izdota 1975.gadā Maskavā, 2006.gadā – Berlīnē). Krājumā "Latvijas fotogrāfi. 100 labākie tēli" (Rīga, 2001.), kas izdots latviešu, krievu, angļu un japāņu valodās, publicēta Vulfa Franka fotogrāfija "Ludzas pilsdrupas ziemā". Vulfs Franks galvenokārt fotografēja pilsētas skatus, iedzīvotāju pasēm, atrodami arī portreti, darba un svētku norišu fotoattēli, 1938.gada ugunsgrēks. Attēlota reāla cilvēka dzīve. Tieši tieksme atspoguļot realitāti piešķir fotogrāfijai kultūrvēsturisku nozīmi.

"Ludzā es iemācījos visu, kas man noderēja, izejot lielajā dzīvē. Gan valodas – krievu, latviešu, vācu, arī idišu un ivritu; gan profesiju – mans tēvs bija lielisks fotogrāfs un, kā saka, arī man šo prasmi atstāja mantojumā… Ludzā diezgan agri izveidojās mana pasaules uztvere, nacionālā pašapziņa. Tas var izklausīties paradoksāli, bet, dzīvojot Ludzā, mēs būtībā jau dzīvojām Izraelā" – tā par Ludzu bija teicis H.Franks.

Hercs (Hercels kā rakstīts pasē) Franks dzimis Ludzā. Ir bijis jaunākais dēls Vulfa un Rozas Franku ģimenē. Ģimenē runāja idišā. Hercs Franks pabeidza ebreju skolu, kur apguva ivritu, bet vēlāk turpināja mācības latviešu ģimnāzijā. "Mūsu mājas karā nodega, arī mana ģimnāzija – skaista ēka ar parketa grīdām, ozolkoka soliem. Uz ģimnāziju gājām kā uz svētvietu, kur patīkami mācīties un skolotāji bija brīnišķīgi. Ģimnāzijā pirmo reizi iemīlējos. Viņa bija mana sola biedre Gita Klagiša – zilacaina latgaliete, sārtiem vaigiem, kā no sala telpā ienākusi" – stāstījis H. Franks.

1941.gadā evakuācijas laikā H.Franks atpalika no tēva un evakuējās patstāvīgi; satika tēvu un vecmammu vien nākamā gada decembrī. 1947.gadā absolvēja Urāla militārā apgabala Kamišlovas militāro kājnieku skolu, pēc tam – Vissavienības neklātienes juridiskā institūta Sverdlovskas filiāli. Laika posmā no 1952. līdz 1954. gadam viņš strādāja par korespondentu un fotogrāfu Vladimirā, bet vēlāk, pārbraucot uz Rīgu, turpināja darbu ierastajās profesijās: sadarbojās ar laikrakstiem "Padomju Jaunatne" un "Rīgas Balss". Kopš 1959.gada strādāja kā scenārists un režisors Rīgas kinostudijā. Atmiņās H.Franks rakstījis: "Divas māsas 1944.gadā pazuda Šuthofas koncentrācijas nometnē. Trešā māsa par mēģinājumu pēc kara aizbraukt uz Izraelu nosēdēja desmit gadus Gulagā. Brālis frontē tika smagi ievainots un tikai es viens izrādījos dzimis laimes krekliņā. Skumjais laimes bērns…".

H.Franks bija divkārtējs Latvijas PSR Valsts prēmijas laureāts, LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks, Eiropas kinoakadēmijas akadēmiķis, Krievijas Kinoakadēmijas balvas "NIKA" ieguvējs, Latvijas Kultūras akadēmijas goda doktors, Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts, Latvijas Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps atzinības ieguvējs. 2011.gada 4.maijā H. Franku iecēla par Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri. Apbalvojums piešķirts par mūža ieguldījumu kinomākslā, Latvijas dokumentālā kino skolas izveidē, tās starptautiskās atpazīstamības veicināšanā. 2012.gadā H. Frankam tika pasniegta Ludzas novada Goda pilsoņa zīme.

H. Franka darbu galvenā tēma – cilvēka dzīves traģisms, tomēr viņa filmas allaž ir cerību pilnas, virzītas uz labā meklējumiem cilvēkos, uz mūžīgām vērtībām: "… un iedomājos – kas gan tā par sātanisku nodarbošanos, šis dokumentālais kino… Cilvēks raud, bet tu filmē. Tomēr izslēgt kameru nebija manos spēkos. Es it kā pārstāju būt cilvēks ar vārdu un uzvārdu, es pārvērtos par kameru – Dieva aci… Man bieži nācies filmēt cilvēkus traģiskos apstākļos, un tādos brīžos esmu pieķēris sevi – es pārstāju domāt par dokumentālo kino kā par darbu, tas kļūst par misiju, kuru mūsu vietā neviens neizpildīs..! " – Hercs Franks.

Izstādes "Viss sākās Ļucinas štetelē" atklāšana Ludzas Novadpētniecības muzejā notiks 2016. gada 21. janvārī

Uz sarakstu