Malnavas koledžas direktors atbalsta reformas augstākajā izglītībā
"Aizsūtīju Kreituses kundzei apsveikumu no Malnavas koledžas Latvijas 94. gadadienā. Neesam sovhoztehnikums jau vairāk nekā 20 gadus," stāsta koledžas direktors Juris Bozovičs.
Tikai divpadsmit kilometrus no Krievijas robežas esošā koledža izpelnījās atzinību studiju programmu vērtēšanā. Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) pat secināja, ka tieši Malnavā ir otrā labākā ekonomikas studiju programma Latvijā. J. Bozovičs gan nesteidz visus pārliecināt studēt ekonomiku tikai Malnavā: "Ja pēc studijām grib strādāt praktisku darbu uzņēmumā, noteikti labāk mācīties pie mums. Ja grib mācīties teoriju, iegūt arī maģistra un doktora grādus, nodarboties ar zinātni, tad lai tik iet uz Latvijas Universitāti."
Pusmiljons mazā pagastā
"Mēs pacēlāmies 2002.gadā, kad PFARE projekta ietvaros pirmie Latvijā iegādājāmies modernu tehniku autotransporta speciālistu apmācībai. Brauca pat Eiropas Komisijas pārstāvji un citi augsti viesi, kuri brīnījās, kā tad mazs pierobežas pagasts "pacels" šo pusmiljonu eiro vērto projektu. Tad arī ieguvām koledžas statusu. Pagasts arī iedeva līdzfinansējumu," stāstījumu par ceļu uz augšupeju iesāk J. Bozovičs. Tad jau vietējā pašvaldība pret koledžu bijusi ļoti dāsna?
"Kas tai cits atliek?" atjautā J. Bozovičs, kurš pats bijis pagastvecis. "Nebūtu koledžas, nebūtu pagasta. Te strādā simts darbinieku. Ciematā dzīvo 700 un skolā darbinieku un audzēkņu arī ir 700." Ciematniekiem koledžas ēkā nākas bieži iegriezties, tāpēc ka te iekārtojusies arī vietējā pasta nodaļa. Ciemats ap izglītības iestādi pamazām sācis augt tieši tad, kad Malnavā nodibināta lauksaimniecības skola, kas 1921. gadā izvietojās bijušajā muižas ēkā. Arī muižas zeme – 500 hektāru – netika sadalīta zemniekiem, bet atstāta lietošanā skolai. Arī šobrīd skola apsaimnieko zemi – audzē graudus.
Koledžas vēsture patiesi ir gara un raiba. Kādā brīdī direktors mani pārsteidz, iesaucoties: "Un pa šīm te durvīm ir gājis Hitlers!" Vietējā leģenda vēsta, ka te 1941. gadā ieradies fīrers, lai apspriestu kauju taktiku Austrumeiropā. Dokumentālā filmā par šo Hitlera ceļojumu redzami tieši tādi vārti un tādi lodziņi, kādi ir Malnavas muižā.
Bet, atgriežoties šodienā, J. Bozovičs stāsta, ka profesionālās izglītības iestādes ilgus gadus bijušas pabērna lomā – ne IZM, ne Zemkopības ministrija, kuras paspārnē arī bijušas daudzas skolas, "nav devušas neko" un tikai no skolu vadītājiem bijis atkarīgs, vai iestāde izdzīvos vai ne. Tikai pēdējos gados iegūts finansējums attīstībai. Remontētas telpas, pateicoties ERAF finansējumam, iekārtota bibliotēka. Bibliotēkā – goda vietā koledžas pasniedzēju sarakstītas mācību grāmatas.
Vilinās studentus no Krievijas
"Vajag darboties, vajag domāt," saka J. Bozovičs, vaicāts, kāpēc koledžai izdevās ne tikai izdzīvot, bet arī "pacelties". "Vajag arī materiālo bāzi, taču naudu tās izveidei šobrīd pat dabūt vieglāk nekā izcilus skolotājus, kas nepieciešami sekmīgam mācību procesam. Un skolotājiem ir jābūt komandai, kas kopīgi spēj piesaistīt klientus – audzēkņus un studentus." Svarīgi, lai pasniedzēji nebūtu tikai teorētiķi. Piemēram, veterināriju topošajiem lauksaimniekiem māca veterinārārste, kas strādā muitā. Turklāt jādzīvo līdzi laikam. Ja kādā brīdī studiju programma nav pieprasīta, tad tā jāpārveido, lai atbilstu potenciālo studentu vēlmēm un darba tirgus prasībām. Tā nepieprasītā grāmatvedība pārtapusi par banku zinībām un finansēm. Plānots pāriet uz modeļu tipa apmācību. Piemēram, sākumā topošos autotransporta speciālistus mācītu visus kopā, iemācot profesijas pamatus, bet pēc tam katram piedāvātu savu specializāciju. Darbinieki bez specializācijas, kas zina visu un neko, darba tirgū nav īpaši pieprasīti.
Pēdējos gados profesionālo izglītības iestāžu skaits diezgan strauji ticis samazināts. J. Bozovičs saka: "Ja domā valstiski, tad skaidrs, ka skolas, kurās bija tikai kādi 200 audzēkņi, nevarēja pastāvēt, jo tajās nebija rentabli ieguldīt finansējumu materiāltehniskās bāzes atjaunošanai. Labāk, lai ir lielākas skolas, kur garantēta kvalitāte."
Runājot par studiju programmu vērtēšanu, J. Bozovičs teic, ka ekspertu vērtējumos "nepatiesības nav". Tomēr metodika nav bijusi pareiza, piemēram, nav bijis pareizi, ka "koledžas ar universitātēm sameta vienā katlā" un ka "autotransporta programmu vērtēja mehatronikas speciālisti".
Koledžas vadības plāni ir tālejoši – sākta sadarbība ar Pleskavas lauksaimniecības koledžu, ir cerība veidot kopīgas studiju programmas, aicināt Malnavā mācīties kaimiņvalsts iedzīvotājus, kas vēlas iegūt Eiropas Savienībā izdotu diplomu. J. Bozovičs ir drošs, ka krievi labprāt studētu galvenokārt angliski, lai augstā līmenī apgūtu šo svešvalodu.
Bet vai izglītības ministra Roberta Ķīļa ieceri reformēt nozari direktors atbalsta? "Lai viņam izdodas reformas! Lai viņu nekavē! Taču viņam vajadzētu vienkāršākā valodā pateikt, ko viņš īsti grib. Vairākas reizes skatījos video par reformām, bet vienalga diezgan grūti saprast. Taču reformas vajag. Izglītības sistēma ir krietni iesīkstējusi. Augstskolu ir mazliet par daudz. Jāpaliek tām labākajām," atbild J. Bozovičs.
1000 lati pirms diploma
Daudzi Malnavā topošie automehāniķi sāk strādāt jau mācību laikā. Koledžas vadībai mēdz zvanīt uzņēmumu vadītāji un lūgt, lai "piešķir" mehāniķi. Dažs, vēl diplomu nedabūjis, jau pelna 1000 latus mēnesī.
Sastopam topošos automehāniķus, kuri pārbauda "BMW" automašīnas motora defektus. Puiši – Edgars Vilkaušs, Ilmārs Strankaļs un Arvils Kroičs –, kuri mācās vēl tikai koledžas profesionālās vidusskolas trešajā kursā, jau paguvuši arī katrs tikt pie sava auto. Viņi stāsta, ka automehānika ir ļoti interesanta nozare un darbu tajā noteikti varēs atrast. Nolēmuši mācīties tieši Malnavā, jo dzirdējuši, ka tā ir laba, prestiža skola ar modernām iekārtām. Šurp doties ieteikuši arī vecāki un draugi. Pēc mācībām plānojot strādāt kādā servisā, bet pēc tam dibināšot savu uzņēmumu šajā nozarē.
Direktors piemetina – daudzi audzēkņi no tālākas apkaimes brauc tieši uz Malnavu, kaut gan to pašu profesiju būtu varējuši apgūt tuvākās arodskolās. Tāpēc, piemēram, uz automehāniķu grupu ir konkurss un Malnavā atšķirībā no citiem skolām var atļauties neuzņemt tos, kam pamatskolas beigšanas apliecībā ir nesekmīgas atzīmes.
Sastopam Malnavā arī jauniešus, kas grasās būt lauksaimnieki jau trešajā paaudzē, – Alvi Leicānu, Ēriku Keišu un Deividu Šmitu.
Kas notur laukos jau vairākas paaudzes? Alvis teic: kamēr pilsētā darbs jāmeklē, laukos tas ir durvju priekšā, tikai zeme jāapstrādā. Bet vai tad lauku darbs nav grūts? Nē, mūsdienu tehnoloģijas to krietni atvieglojušas, sēdi tik traktorā un klausies mūziku. Visi trīs gan min vienu nopietnu problēmu – laukos trūkst laba, uzticama darbaspēka. Jāpaļaujas tikai uz ģimenes spēkiem, un tas liedz saimniecības paplašināt. Tomēr viņi atzīst: ja strādniekiem maksā labu algu, tad tomēr izdodas atrast labus darbiniekus. Puiši arī saka: tie, kuri aiziet uz pilsētu, grib visu gatavu, baidās paši ko radīt.
Ko jaunieši, kas šobrīd Malnavā studē lauku uzņēmējdarbību, grasās darīt pēc koledžas pabeigšanas?
"Vadīšu zemnieku saimniecību, kas pieder maniem vecākiem. Saimniecībā nodarbojamies ar graudkopību," stāsta Mārtiņš Elksnis.
Sīmanis Bucenieks nāk no zemnieku saimniecības Bebrenē, kur nodarbojas ar graudkopību un zivju audzēšanu. Arī viņš pēc studijām plāno turpināt darbu savā saimniecībā.
Mārīte Kaša studējusi uzņēmējdarbību Latvijas Lauksaimniecības universitātē, tomēr tur studijas šķita pārāk grūtas un teorētiskas, tāpēc pārnāca uz Malnavas koledžu. Pēc studijām zināšanas izmantos, strādājot vecāku zemnieku saimniecībā, kur nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību, puķu audzēšanu un lauku tūrismu.
Ir kursā arī studenti, kuru ģimenēm nav zemnieku saimniecības. Viņi pieļauj, ka dibinās zemnieku saimniecības paši, taču atzīst, ka tam būtu vajadzīgi lieli kapitālieguldījumi.
Kursā studē arī divi robežsargi – Edgars Urtāns un Dzintars Dzerkaļs.
E. Urtāns uzskata: jauniem cilvēkiem ir vērts palikt laukos. Arī ārpus pilsētām ir iespējams nopelnīt, ja vien rokas un galva ir īstajā vietā. Viņa kolēģis Dzintars pirms lauku uzņēmējdarbības studijām mācījies Malnavā "automehāniķos". Tā līdztekus darbam tiek iegūta jau otrā izglītība. Puiši stāsta, ka robežsargi strādā maiņās, tāpēc darbu var ērti savienot ar mācībām. Gadoties gan, ka pēc nostrādātas nakts koledžā snaust vien griboties.
Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu
Uz sarakstu
